Jēkabpils pirmsskolas izglītības iestāde “Kāpēcītis” šogad ir sasniegusi nozīmīgu virsotni, kļūstot par pirmo izglītības iestādi novadā, kas ieguvusi eTwinning Skolas statusu. Sarunā ar iestādes vadītāju Daci Kokarēviču noskaidrosim, kā drosme spert soli nezināmajā pārtapa milzīgā komandas lepnumā. Uzzini, kā ar gudru vadības atbalstu saliedēt kolektīvu, kā pieteikuma aizpildīšana palīdzēja ieraudzīt jaunus digitālās drošības izaicinājumus un kāpēc eTwinning projekti ir lielisks dzinulis bērnu iniciatīvai un izaugsmei.
Intervija ar Daci Kokarēviču
Kāds bija jūsu galvenais dzinulis pieteikties eTwinning Skolas statusam? Cik mērķtiecīgi uz šo mērķi gājāt?
Sākumā, kad saņēmām e-pastu ar aicinājumu pieteikties, mēs pat īsti nesapratām, par ko mums tiek izteikts tāds gods. Mūsu iestāde eTwinning platformā bija aktīvi darbojusies salīdzinoši neilgu laiku – vien pāris gadus. Sanāk, ka mēs paši īsti vēl nezinājām par šādu statusu. Vēlāk, kad apmeklēju vebinārus par šo pieteikšanās procesu, es tieši tā arī organizatoriem jautāju: "Par ko mums tāds gods?" Man paskaidroja, ka tas ir pateicoties mūsu īstenotajam starptautiskajam projektam. Tajā brīdī man uzreiz tapa skaidrs – ir jāmēģina!
Manuprāt, šī statusa iegūšana ir visspēcīgākais instruments, lai motivētu pedagogus darboties tālāk, īstenot jaunus eTwinning projektus un iedvesmotu arī pārējos kolēģus pamēģināt. Tā ir reāla atzinība par to, ko tu dari. Tas palīdz noturēt vēlmi darboties ilgtermiņā, jo citādi ikdienā bieži sanāk tā, ka tu dari, dari, projekts noslēdzas, un ar to viss arī beidzas.
Kāda ir sajūta, esot pašiem pirmajiem Jēkabpilī, kuri ieguvuši šo statusu?
Es ļoti lepojos! Es pat nezinu, kad pēdējo reizi dzīvē esmu jutusies tik lepna par savu iestādi, par savu kolektīvu un par to, ko mēs visi kopā esam paveikuši. Ne velti mūsu dārziņa sauklis ir “kopā darām, kopā varam” – viens pats jau cilvēks nevar izdarīt neko, panākumi rodas, tikai strādājot komandā.
Vai, aizpildot pieteikuma anketu, atklājāt par savu iestādi ko tādu, par ko iepriekš nebijāt aizdomājušies?
Jā, pieteikuma jautājumi man lika nopietni aizdomāties par to, ka uz nākamo mācību gadu mums noteikti ir jāizveido digitālā drošība un jāsagatavo digitālā stratēģija. Šīs lietas mūsu iestādē šobrīd ienāk ļoti strauji, taču iepriekš mums šādas vienotas stratēģijas nebija. Pašlaik esam uzsākuši elektronisko plānošanu, kā arī dārziņā notiek interneta tīkla modernizācija un tiek iepirkti jauni datori. Līdz ar to mūsu nākamais uzdevums būs ļoti rūpīgi pārdomāt, kā mēs sevi šajos jautājumos pasargāsim. Un par šo tēmu, protams, ir jārunā arī ar bērniem, procesā iesaistot visas grupas.
Kurš no visiem pieteikuma jautājumiem un sadaļām jums šķita visizaicinošākais?
Es pat nezinu, vai bija kāda viena sadaļa, kas īpaši izceltos kā ļoti grūta. Savukārt visvieglāk mums bija aizpildīt sadaļu par sadarbību, jo to mēs savā ikdienā jau dabiski un aktīvi īstenojam – sadarbojamies gan ar vecākiem, gan dažādām iestādēm un vietējiem uzņēmējiem. Visas pārējās sadaļas man likās salīdzinoši līdzvērtīgas.
Kā jums šķiet, cik nozīmīgi pašam skolotājam ir tas, ka viņa darbs tiek pamanīts un novērtēts valsts un pat Eiropas mērogā?
Es domāju, ka viņām tas ir ne mazāk svarīgi kā man. Skolotājas ir ieguldījušas milzīgu darbu, darījušas patiešām daudz, un jebkurš darbs, kas tiek novērtēts, sniedz milzīgu stimulu darboties tālāk. Dažreiz tas pat paver jaunas karjeras iespējas. Ja pedagogs piedalās starptautiskos projektos, tas skaidri parāda viņa vēlmi darīt vairāk, nekā pieprasa standarts. Šādi cilvēki, kuri dara vairāk, parasti dzīvē arī nokļūst augstāk.
Kā jums izdevās panākt, ka projektos iesaistās tik liels skolotāju skaits?
Tik daudz aktīvu skolotāju mums ir, pateicoties pieredzes apmaiņas braucienam uz Daugavpils 4. pirmsskolas izglītības iestādi. Pēc tam man izdevās sarunāt klātienes tikšanos tepat pie mums, dārziņā, ar eTwinning vēstnieci Jekaterinu Krankali. Es aicināju savas iestādes pedagogus vienkārši atnākt un tikai paklausīties – uzsvēru, ka neviens neliks uzreiz kaut ko darīt vai obligāti īstenot projektu. Tikšanās noslēgumā Jekaterina ierosināja, ka tās skolotājas, kuras vēlas, varētu kopīgi pamēģināt īstenot vienu projektu, kurā viņa pati būtu kā pavadonis un mentors. Un lielākā daļa atsaucās un piekrita pamēģināt!
Kā plānojat šo augsto aktivitāti uzturēt arī turpmāk?
Mēs noteikti plānojam eTwinning Skolas vārdu nest ar godu un šo statusu pilnībā attaisnot. Lai gan jaunais mācību gads vēl nav sācies, skolotājas jau ļoti gaida domnīcu Daugavpilī un jau tagad apsver, kādas varētu būt tēmas nākamā gada projektiem. Es jau tagad dzirdu, ka aizkulisēs aktīvi top plāni, tā kā viss būs kārtībā – mēs neapstāsimies.
Kā jūs no vadības pozīcijas atbalstāt un motivējat pedagogus iesaistīties?
Viss, ko es varu teikt – es esmu bezgala pateicīga savām skolotājām, jo noslodze pirmsskolas pedagogiem ikdienā ir milzīga. Es cenšos nākt pretī, kā vien spēju, lai atvieglotu viņu ikdienas soli. Piemēram, ja kāda grupa aktīvi īsteno eTwinning projektu, es kādu no iestādes tradicionālajiem pasākumiem novirzu organizēt citai grupai, kas tajā brīdī projektos nepiedalās. Mēs loģiski sadalām darbus un slodzi, lai nav situācijas, kurā viens cilvēks dara visu, bet kāds cits – tikai pašu minimumu.
Vai esat pamanījuši kādas reālas izmaiņas, ko eTwinning projekti ir ienesuši jūsu iestādes ikdienā?
Šie projekti ir ļoti saliedējuši kolektīvu, vismaz tos pedagogus, kuri tajos piedalās. Viņi tagad daudz vairāk komunicē savā starpā, es redzu, ka viņi ir saliedētāki. Protams, milzīgi ieguvēji ir arī bērni. Viņiem ir iespēja redzēt kaut ko ārpus ierastā un gūt pieredzi ārpus ikdienišķā mācību procesa, darbojoties un sadarbojoties ar citiem bērniem un iestādēm. eTwinning sniedz fantastisku iespēju ieskatīties, kā mācīšanās notiek citās izglītības iestādēs.
Vai ir pamanāms, ka dalība projektos ir palīdzējusi uzlabot skolotāju digitālās prasmes?
Pilnīgi noteikti! Pēdējā projektā bija jāveic dažādas darbības, kas prasīja jaunas iemaņas, un skolotājas pašas aktīvi gāja viena pie otras un jautāja: "Kā tu to paveici?" Viņas labprāt dalās pieredzē, zināšanās un savstarpēji palīdz viena otrai meklēt vienkāršākos un ērtākos digitālos risinājumus.
eTwinning ļoti augstu vērtē pirmsskolēnu iniciatīvu. Vai esat novērojuši, ka bērni paši nāk klajā ar savām idejām?
Bērnu iniciatīvu mēs ļoti labi varējām novērot projektā “Gaismas nesēji”, ko īstenojām šī mācību gada laikā. Šis bija projekts, kur bērni patiešām visu darīja paši, un visa galvenā iniciatīva nāca tieši no viņiem. Viņi paši izdomāja, kādus labos darbus vēlas paveikt un kurai sociālajai grupai tos veltīt. Bērni paši sacerēja pasakas, ilustrēja tās, iestudēja lugas, rādīja tās citiem un pēc tam deva atsauksmes. Skolotājs šajā procesā bija tikai tas, kurš gāja līdzi, lai nodrošinātu aizmugures sajūtu un palīdzētu ar tehniskajām lietām. Vienlaikus pedagogi no citām grupām pašlaik ir kā novērotāji, un es ticu, ka nākotnē arī viņi gribēs piedalīties.
Vai bērni ir ierosinājuši kaut ko mainīt pašā iestādē?
Pagaidām vēl nē, bet nākotnē mēs plānojam bērnus vēl aktīvāk iesaistīt tieši projektu ideju ierosināšanā. Cerams, ka vismaz lielās sagatavošanas grupas skaidri paudīs, kas viņiem pašiem šķiet interesanti. Jo viena lieta ir tas, ko mēs, pieaugušie, izdomājam – piemēram, ka viņiem šobrīd vajag tekstpratību –, bet bērniem varbūt prātā ir kaut kas pilnīgi cits, ko viņi vēlas izzināt. Pirms īstenosim nākamos projektus, mēs pilnīgi noteikti uzklausīsim to, ko viņi gribētu darīt.
Kādas ir atsauksmes no vecākiem par eTwinning projektiem un iegūto statusu?
Pagaidām publiski mēs vēl neesam neko daudz skaļi teikuši, taču aizkulisēs esmu dzirdējusi, ka arī vecāki ļoti lepojas ar to, ka mūsu iestāde ir ieguvusi šādu statusu. Lielākā lieta, ko bērns iegūst no tā, ka dārziņam ir šāds statuss, ir daudz plašāks redzesloks – iespēja paskatīties ārpus ierastajiem rāmjiem un sadarboties ar bērniem, kurus viņš citādi dzīvē, visticamāk, nekad nesataptu.
Foto: Jēkabpils PII “Kāpēcītis” un eTwinning Latviija
